Vitālijs Aizbalts: Sports kā lakmusa papīrs

193167_a3d6851c44

Sports ir lielisks rādītājs tam, kāda ir valsts ekonomiskā situācija – ja ir nauda, ko ieguldīt sporta attīstībā, tātad – valstī ar ekonomisku viss jau ir kārtībā, vai vismaz iet uz labo pusi. Latvija tiek pozicionēta kā ekonomikas veiksmes stāsts – veiksmīga izkļūšana no krīzes, medijos plaši tiek runāts par ekonomiskās situācijas uzlabošanos u.tml., attiecīgi rodas jautājums, kāpēc tas neatspoguļojas sporta nozarē? Ja jau mūsu ekonomika aug un attīstās, kāpēc nekas netiek novirzīts sportam?

To, ka sporta nozarē trūkst līdzekļu, uzskatāmi parāda Rio olimpisko spēļu rezultāti – pirmo reizi Latvijas sporta vēsturē netika izcīnīta neviena medaļa. Pat 1992. gadā, kad tikko kā bijām atguvuši neatkarību un daudzas jomas valstī vēl bija, maigi sakot, nesakārtotas, izcīnījām trīs medaļas. 2016. gadā, it kā plaukstošā ekonomikā, esam vienā līmenī ar Afganistānu un virkni Āfrikas valstu, un es neuzskatu, ka atbildība par to jāuzņemas tikai tiem, kuri devās uz Rio, atbildība jāuzņemas arī tiem, kuri lemj par finansējuma piešķiršanu un sadali.

90. gadu sākumā neatkarību atguva ne tikai Latvija, Lietuva un Igaunija – visā postpadomju teritorijā izveidojās neatkarīgās valstis. Nerunāsim par 18 medaļām, ko ieguva Azerbaidžāna, vai 17 Kazahstānas medaļām, bet padomāsim par to, kāpēc no visām postpadomju teritorijas valstīm bez medaļām palikām tikai mēs, Turkmenistāna un Kirgiztāna – vai mēs patiešām esam vienā līmenī ar šīm valstīm un gatavi ar to samierināsimies?

Un runa jau nav tikai par olimpiskajām spēlēm, palūkosimies, kas notiek hokejā – vienā no Latvijas populārākajiem sporta veidiem?

Neilgi pirms 2018. gada Ziemas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra sākuma Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Leonīds Beresņevs pamet savu amatu. It kā jau varētu pārmest, ka pametis izlasi atbildīgā brīdī, bet vai jūs strādātu, ja trīs mēnešus nesaņemtu algu? Pārsteidzoši, ka Beresņevu nenomierināja pat Latvijas Hokeja federācijas skaidrojums par radušos situāciju. Izrādās, ka valstsvienības treneris nesaņēma algu, jo grāmatvede bija atvaļinājumā, un tad, kad grāmatvede ir atvaļinājumā neviens neko nesaņem, jo kase, acīmredzot, ir pie grāmatvedes.

Mūsu izlasei ir spēcīgi un nopietni pretinieki, palikt bez trenera nozīmē lielu iespēju netikt uz olimpiādi. Un ko mēs un spēlētāji dzirdam iedvesmojošu vārdu un atbalsta vietā no Latvijas Hokeja federācijas prezidenta? Kas būs, ja tomēr netiksim uz olimpiādi? „Ja netiksim, tad es negribētu, lai to uzskatītu par traģēdiju. Olimpiādē esam bijuši četras reizes pēc kārtas,” – tā federācijas prezidents. Sanāk tā – esam maza valsts, četras reizes bijām un viss? Pietiek?

Mazliet atkāpjoties no hokeja gribētos piebilst dažus vārdus arī par vieglatlētiku, kas ir visu sporta veidu pamats. Latvijas vieglatlētu pacietības mērs jau sen ir pilns. Mēs vēlamies, lai viņi no olimpiādes pārved medaļas, kaut pašiem savā valstī nav kur trenēties. Daugavas stadiona vieglatlētikas manēžā griesti ir nolupuši, uz āru spiežas pelējuma sēnīte un ziemas laikā darbinieki rosās ziemas jakās. Tagad, pateicoties pilsētas domei, Daugavas stadions beidzot sagaidījis savu kārtu remontam, taču kur šajā laikā paliks visi tie sportisti, kuriem tā ir vienīgā treniņu vieta?

Šādu piemēru ir ļoti daudz, bet galvenais jautājums, kas rodas to visu apkopojot – kad mēs sapratīsim, ka arī sports ir būtiska mūsu valsts daļa? Kad atbildīgie lēmēji sapratīs, ka nevaram gaidīt medaļas no sportistiem, kuri trenējas apstākļos, kurus pat nevar salīdzināt ar manēžām kaimiņvalstīs vai citus Eiropā?