Skolotāji Latvijā – izglītības sistēmas neskaitāmo reformu ķīlnieki

skolotaji streikoMūsu bērni lielāko daļu sava laika pavada skolā, tāpēc uzskats, ka skolotājam ir jābūt piemēram, kuram bērns tiecas līdzināties, ir pamatots. Pedagogam ir jābūt paraugam, taču viņš ir tikai cilvēks. No skolotāja tiek prasīts, lai viņš būtu sagatavojies katrai stundai, pilnībā pārzinātu mācību vielu, spētu noturēt visu skolēnu uzmanību, neatkarīgi no tā, cik audzēkņu ir klasē, būtu laipns, labā garastāvoklī, pacietīgs, labi izskatītos un palīdzētu arī jautājumos, kas sniedzas ārpus mācību robežām. Vai mēs neprasām pārāk daudz no cilvēkiem, kuriem tik maz tiek dots pretī?
Sākoties jaunajam mācību gadam, gan lielākās, gan mazākās lauku skolās pedagogi ir apņēmības un enerģijas pilni, un gaida, kad audzēkņi sēdīsies skolas solos, taču medaļai ir arī otra puse – skolotājus nospiež virkne problēmu izglītības sistēmā, un daudzi no viņiem netic, ka valdība spēs rast risinājumu.
Tiekoties ar vairāku lauku skolu pedagogiem un pavadot laiku saturīgās diskusijās, rodas duāli secinājumi: no vienas puses, ir liels prieks, ka mūsu skolotāji ir tik erudīti, zinoši un optimisma pilni, neraugoties ne uz ko. Pedagogiem rūp ne tikai izglītības sistēmas problēmu novēršana, viņi orientējas arī tautsaimniecības, sociālās politikas un citos jautājumus, uzsverot, ka laukos skola jau nav tikai izglītības iestāde, bieži vien tā ir visa ciemata dzīvības avots – kultūras un socializēšanās vieta. Skolotājam ne tikai jāpasniedz konkrētais priekšmets, vienlaicīgi jāspēj būt arī psihologam, sociālajam darbiniekiem, kultūras pasākumu organizatoram un vienkārši cilvēkam, kurš uzklausa.
No otras puses, mazajās lauku skolās pedagogi ar smagu sirdi piesauc statistiku un aizbraukušu iedzīvotāju skaitu. Ar katru gadu skolēnu skaits sarūk, un valsts īstenotās reemigrācijas politikas rezultāti nav redzami. Klases paliek tukšākas, ciemi un pagasti zaudē dzīvību un skolotājiem zūd motivācija.
Lielākajā daļa lauku skolu strādājošie pedagogi katru dienu mēro ceļu uz darbu no pilsētas. Protams, par saviem līdzekļiem. Vidējā pedagogu alga ir ļoti stiepts jēdziens, jo Rīgā ir skolas, kurās pedagogi saņem līdz pat 640 eiro mēnesī, savukārt, lauku skolās – vidējā alga mēdz būt 209 eiro pirms nodokļu nomaksas. Kas atliek, ja no skolotāja algas atrēķina nodokļus un ceļa izdevumus, kas var sasniegt pat 100 eiro mēnesī? Neaizmirsīsim, ka skolotāji bieži vien pērk mācību līdzekļus un kancelejas preces skolēniem no saviem līdzekļiem. Kas tad atliek pašam pedagogam? Darboties kā brīvprātīgajam! Un man rodas pamatots jautājums – vai mūsu skolotāji vēl ilgi spēs tā strādāt?
Paši skolotāji saka, ka mazo algu un skolēnu skaita samazinājuma jautājums jau ir tik ļoti nobružāts, ka par to pat negribas runāt. Bet papildus tiem ir virkne citu problēmu – pedagogi pauž neapmierinātību, ka mācību grāmatu ražošana ir kļuvusi par biznesu, kurā neviens nerēķinās ar skolēniem un mācībspēkiem. Katru gadu tiek mainītas mācību grāmatas, vairākas izdevniecības izdod vienas un tās pašas priekšmetu grāmatas u.tml. Skola iztērē vērā ņemamus līdzekļus un iegādājas grāmatas, bet nākamajā mācību gadā tās vairs nav derīgas. Skolotāji piebilst, ka bieži vien mācību grāmatās esošā informācija neatbilst tam, kas vēlāk skolēniem jāzina eksāmenos.
Es uzskatu, ka mācību grāmatu izdevniecībai ir jākļūst par valsts funkciju. Ir nepieciešams noteikt konkrētus, pārdomātus un nemainīgus izglītības sistēmas standartus, kā arī nodrošināt pēctecības principu ministrijas vadībā. Mēs vairs nedrīkstam pieļaut situācijas, kad gada laikā nomainās vairāki izglītības un zinātnes ministri, turklāt katrs ar savām reformām, kuras netiek īstenotas līdz galam. Izglītības un zinātnes ministrijā jāstrādā cilvēkiem ar darba pieredzi skolās, pirmskolas izglītības iestādēs un augstākās izglītības iestādēs, kuriem ir izpratne par dažādos izglītības līmeņos notiekošajiem procesiem.
Ir jāsaprot, ka pirmsskolas izglītības iestādes pedagogam ir tāda pati slodze un atbildība kā pamatskolas vai vidusskolas skolotājam, ja ne lielāka, tāpēc arī atalgojumam ir jābūt līdzvērtīgam. Tieši pirmsskolas izglītības iestādē mazajam cilvēciņam tiek ielikti pirmie dzīves pamati – uzvedības normas, izpratne par tradīcijām, komunikāciju ar vienaudžiem un pieaugušajiem u.tml. Bērni apgūst ne tikai lasīt un rakstītprasmi, bet arī sāk attīstīt savus talantus – mūzikā, valodās, vizuālajā mākslā u.tml.
Mūsu valstī atalgojuma jomā visvairāk apdalīti ir tieši skolotāji un policisti – cilvēki, kuri pilda vienas no būtiskākajām funkcijām. Padomāsim, vai valsts var pastāvēt bez izglītības un drošības? Izglītība ir mūsu nākotne! Ieguldīsim mūsu nākotnē, attīstot ražošanu. Skolotājs Latvijā ir pārliecība, nevis profesija, un ir pienācis laiks nodrošināt pedagogiem pienācīgu, cilvēku cienīgu atalgojumu, jo tieši viņi veido mūsu valsts nākotni!