Pa bedrainiem ceļiem līdz valsts labklājībai neaizbraukt

bedres

Valstī, kurā nav sakārtotas infrastruktūras, kurā ir neizbraucami un nekvalitatīvi ceļi, nav iespējams sekmēt uzņēmējdarbības attīstību. Bez uzņēmējdarbības nav darbavietu. Bez darbavietām nav cilvēku. Bez cilvēkiem nav valsts. Pavisam vienkārša ķēdīte, kas parāda, cik būtisks ir ceļu stāvokļa uzlabošanas jautājums. Šobrīd ceļu kvalitātes ziņā Latvija 144 pasaules valstu konkurencē ierindojas 99.vietā – vienā līmenī ar Melnkalni, Tanzāniju, Zimbabvi, Zambiju un Senegālu. Vai tiešām ES dalībvalsti apmierina šāda pozīcija? Jāpiemin, ka mūsu kaimiņi – Lietuva – ir 32.vietā. Esmu izveidojis vienu no pirmajiem reģionālajiem autoceļu fondiem Latvijā – Daugavpils rajonā. Uzskatu, ka ir nepieciešams atjaunot Autoceļu fondu valsts mērogā, jo tas ļautu iegūt garantētu finansējumu ceļu problēmu risināšanai. Autoceļu fonds tika likvidēts pirms 10 gadiem, un šodienas situācija skaidri parāda – ir pēdējais laiks tā atjaunošanai. Kopš fonda likvidēšanas, tā vietā nav tikusi piedāvāta neviena alternatīva, arī valdības izveidotais ceļu uzturēšanas plāns ir, nevis apstiprināts, bet gan tikai pieņemts zināšanai. Vai no tā, ka valdība pieņem zināšanai faktu, ka Latvijā jālabo ceļu, tie uzlabosies? Nedomāju gan! Paraudzīsimies uz skaitļiem šajā nozarē – nodokļu skaits, kurus maksā autobraucēji un motobraucēji, ir pieaudzis vairāk kā 3 reizes, no 2 uz 7 nodokļiem (+ auto gāzes akcīze), kopējais nodokļu un nodevu slogs pieaudzis vairāk kā 2 reizes. Braucot pa sliktiem ceļiem, Latvijas tautsaimniecība katru gadu zaudē 844 miljonus eiro. 62% ceļu Latvijā jau 18 gadus nav piedzīvojuši nekādus remontdarbus, un, ticiet man, tas nav tāpēc, ka šie ceļi ir tik lieliskā stāvoklī, ka remonts nav vajadzīgs. 148 tilti Latvijā ir ļoti sliktā stāvoklī, no tiem 28 tilti ir uz valsts galvenajiem ceļiem. Sliktās ceļu kvalitātes dēļ pasažieru pārvadātāji katru gadu zaudē 3,5 miljonus eiro. Apsekojot Latgales ceļus, varam secināt, ka lielākā daļa no tiem bez remonta un asfalta virsmas atjaunošanas tiek ekspluatēti vismaz gadus divdesmit – divdesmit piecus. Faktiski tā ir nolaidība, kas radījusi smagas sekas, kuru likvidēšana tagad valstij maksā daudz vairāk, nekā gadījumā, ja visu šo laiku ceļi tiktu regulāri remontēti. Apgūstot ES Kohēzijas fonda līdzekļus, mēs būtiski varētu uzlabot ceļu stāvokli, bet diemžēl šobrīd valsts nav spējīga nodrošināt nepieciešamo līdzfinansējumu 15% apmērā. Atjaunojot Autoceļu fondu, mēs iegūstam caurskatāmu nodokļu izlietojumu un garantētu finansējumu ceļu problēmu risināšanai. Autoceļu fonda atjaunošana piespiedīs valsts amatpersonas iekasētos nodokļus atstāt ceļu remontiem un būvei, nevis izlietot dažādām citām vajadzībām. Fonds vajadzības gadījumā var ņemt kredītu un nodrošināt jau minēto 15% līdzfinansējumu ES projektu apguvē un realizēšanā. Šobrīd ceļi tiek uzturēti no valsts kopējā budžeta, un rezultāts ir acīmredzams – zaudējumi gan ražotājiem, gan pasažieru pārvadātājiem, neizpratne par to, kur nonāk nodokļos samaksātā nauda, nespēja plānot attīstību ilgtermiņā u.tml. Lielākā daļa uzņēmēju atzīst, ka nezina, vai ir vērts ieguldīt līdzekļus uzņēmumā, attīstīt un paplašināt darbību, pirkt jaunu tehniku, jo neredz, ka tiktu uzlaboti ceļi. Un uzņēmēju nostāju var saprast – kurš riskēs veidot jaunu ražotni vai uzņēmumu, ja pastāv iespēja, ka pēc 5 gadiem vairs nebūs ceļa, pa kuru nokļūt līdz ražotnei? Mēs protams varam turpināt jokot par mūsu ceļu stāvokli, atceroties seno latviešu mīklu – ielāps uz ielāpa, ne adatas dūriena, bet, ņemsim vērā, ka slikts ceļš mūs neaizvedīs uz pārtikušu Latviju. Ja nākotnē mēs vēlamies redzēt Latgali un visu Latviju plaukstošu, ja vēlamies apturēt mūsu cilvēku aizbraukšanu un radīt jaunas darbavietas, tad pirmkārt ir jāatrisina ceļu stāvokļa problēma.