Kas nepaguva aizbraukt uz ārzemēm, lai uzmanās uz Latvijas ceļiem!

apledojums“Aizvadītajās brīvdienās noticis 201 ceļu satiksmes negadījums”, “Uz Rīgas šosejas iet bojā vecmāmiņa un mazmeita”, “Jūrmalā auto saduras ar alni”, “Ziepniekkalnā saduras četras automašīnas”, “Pie Medemciema avarējušas septiņas automašīnas”… šo sarakstu ar šausminošajiem virsrakstiem varētu turpināt vēl ilgi. Pats traģiskākais – šajos negadījumos iet boja cilvēki, daļa no viņiem – bērni. Un tāds ir Jaunā gada sākums….

Katastrofāla situācija uz ceļiem, “melnais ledus”, daudzviet apgrūtināta satiksme un tik daudz zaudētu dzīvību.

Padomāsim par vietu, kurā dzīvojam – valsts, zeme, teritorija – sauciet, kā vēlaties, bet mēs dzīvojam kā Dieva azotē. Pie mums nav postošu zemestrīču, vulkānu izvirdumu, cunami vai plūdu, kas paņem tūkstošiem dzīvību, ir tikai jautājums – kāpēc mēs paši radām apstākļus, kuros iet boja mūsu līdzcilvēki?!

Vai tiešām ir jāiet bojā tik daudziem, lai atbildīgās institūcijas sāktu rīkoties? Vispirms mēs vienā naktī zaudējam vairākas dzīvības, un tad “Latvijas Valsts ceļi” sāk runāt par plāniem, kā uzlabot satiksmes drošību. Ne tikai absurda, bet ciniska un nepiedodama politika.

Nenoliedzami, liela daļa satiksmes negadījumu notikuši nepiemēroti izvēlēta ātruma dēļ, kā arī nerēķinoties ar to, ka ceļi ir slideni. Mēs dzīvojam vietā, kur nevalda tikai vasara un sauss klimats. Kad mēs uztversim ziemu kā normu, kad būsim tai savlaicīgi sagatavoti, un beigsim uzvesties tā, it kā ziema Latvijā būtu negaidīta un neparedzama kataklizma?!

Mēs visi redzējām, pie kā noved būvnieku nolaidība, vai tiešām tikai melnā statistika liks saprast, pie kā novedīs ceļu uzturētāju nolaidība?

Kur palikušas visas apņemšanās samazināt ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaitu? 2010. gadā tika publicēta informācija, ka zaudēto dzīvību skaits nedrīkst būt lielāks par 160. Jau nākamajā gadā sekojoša statistika – notikuši 3379 ceļu satiksmes negadījumi ar cietušajiem, kuros bojā gājuši 176 cilvēki, ievainoti – 4225.[1] Tālāk seko 2012. gads un 177 bojā gājušie, līdz ar to Ceļu satiksmes drošības programmā nelielas izmaiņas – solītais plāns par to, ka zaudēto dzīvību skaits nedrīkst pārsniegt 160, pārceļas uz 2013. gadu. Bet padomājiet, tās taču ir cilvēki dzīvības, tie nav tukši cipari, kurus bīdīt no gada uz gadu! Vai tā valdības rūpējas par mūsu valsts iedzīvotājiem? Kuri vēl nav pelņā ārvalstīs, tie paliks uz Latvijas ceļiem?!

Nebūsim naivi, nepietiek tikai ar kampaņām par drošu braukšanu, pēdējais laiks pievērst uzmanību ceļu stāvoklim visā valstī! Šobrīd ceļu kvalitātes ziņā Latvija 144 pasaules valstu konkurencē ierindojas 99.vietā – vienā līmenī ar Melnkalni, Tanzāniju, Zimbabvi, Zambiju un Senegālu. Vai tiešām ES prezidējošo valsi apmierina šāda pozīcija? Jāpiemin, ka mūsu kaimiņi – Lietuva – ir 32.vietā.

Ir nepieciešams atjaunot Autoceļu fondu valsts mērogā, jo tas ļautu iegūt garantētu finansējumu ceļu problēmu risināšanai. Autoceļu fonds tika likvidēts pirms 10 gadiem, un šodienas situācija skaidri parāda – ir pēdējais laiks tā atjaunošanai. Kopš fonda likvidēšanas, tā vietā nav tikusi piedāvāta neviena alternatīva, arī valdības izveidotais ceļu uzturēšanas plāns ir, nevis apstiprināts, bet gan tikai pieņemts zināšanai.

Kamēr kāds pieņem zināšanai plānu, kā uzturēt ceļus, citi – vairs nekad nepārnāks mājās no šiem ceļiem…

[1] www.csdd.lv