Arī reģionos ir cilvēki, kuri vēlas tikt uzklausīti

uzklausit

Pavisam nesen tikos ar Vecsalienas un Salienas pagastu iedzīvotājiem, un kārtējo reizi pārliecinājos – mūsu reģionu cilvēkos slēpjas tāds spēks un zināšanas, kāds nav atrodams nekur citur pasaulē. Mūsu cilvēkiem, par spīti visam, nenolaižas rokas, lai gan viņi sen vairs netic valdības solījumiem un paļaujas tikai uz pašu spēkiem! Diskusijā atklājās daudz racionālas idejas, kā uzlabot Latgales iedzīvotāju dzīves līmeni, kā veicināt izaugsmi un uzplaukumu.

Kā jau tas ierasts, joprojām aktuāls un diemžēl arī sāpīgs ir jautājums par pensiju indeksāciju. Pensionāri jautā, kad beigsies šī ņirgāšanās – indeksāciju, kuras rezultātā pensija pieaugs par pāris eiro, neviens neuztver nopietni. Diemžēl, tā parāda arī to, ka valdība neuztver nopietni mūsu sirmgalvjus. Atvērsim taču beidzot acis, PVN samazinājums pārtikas precēm un apkurei vidusmēra pensionāru ģimenei ļaus ietaupīt līdz pat 30 eiro mēnesī. Vai tad tas nav labāk, kā nožēlojami 4 eiro, ko atnesīs indeksācija?

Kritiķi jau berzē rokas un kliedz – kā kompensēsiet iztrūkumu, ko radīt PVN samazinājums?! Un arī šeit atbilde nav jāzīlē kafijas biezumos – lai līdzsvarotu PVN samazinājumu, jāveido Attīstības banka! Tas nav nekas jauns un nepazīstams – attīstības bankas darbojas visā pasaulē. Katru gadu Vācijas attīstības banka – Kreditanstalt für Wiederaufbau – organizē attīstības banku konferences, uz kurām ierodas aptuveni 30-40 banku pārstāvji no visas pasaules.

Ko tad liksim attīstības bankas seifos?! Latvijas rīcībā joprojām ir brīvie līdzekļi lata atbalstam. Ja lata vairs nav, kāpēc šos līdzekļus neizmantot valsts ekonomikas uzlabošanai? Tāpat ir priekšlikums pensiju 2.līmeni uzticēt, nevis skandināvu bankām, bet, jau pieminētajai, attīstības bankai.

Jāatzīmē, ka diskusijas dalībnieki bija ļoti aktīvi – pārrunājām daudz un dažādus jautājumus. Runājot par Latvijas iedzīvotāju izceļošanu, visi bija vienisprātis – labāk šodien ieguldīt naudu valsts tautsaimniecībā un radīt tādus dzīves apstākļus, lai mudinātu iedzīvotājus palikt, nevis vēlāk cīnīties ar sekām, veidot sarežģītas un neefektīvas reemigrācijas programmas. Būsim reāli, tie, kas ārvalstīs atraduši darbu, izveidojuši ģimenes, kuri atvases iet mītnes zemes skolās, diez vai pēkšņi steigsies atpakaļ uz Latviju.

Zemnieku saimniecību īpašnieki diskusijas laikā uzdeva pavisam vienkāršu un skaidru jautājumu – vai Z/S valstij vispār ir vajadzīgas? Vai ir vērts cīnīties? Mana atbilde ir tikpat vienkārša kā jautājums, ja mēs sakārtosim attiecības ar kaimiņvalstīm, būs arī kur likt mūsu zemnieku saražoto produkciju.

Vēlreiz vēlos pateikties visiem diskusijas dalībniekiem – tas bija produktīvi pavadīts laiks. Cilvēki mūsu novadā un arī citos reģionos ir idejām bagāti un zinoši, un es centīšos darīt visu, lai šīs idejas tiktu uzklausītas!